Ja cilvēks nespēj tieši kontaktēties ar šo iekšējo gaismu, tad viņam ir jāmeklē ārējā gaisma.

Ārējā gaisma – garīgais skolotājs – ir tā, kas vada patieso meklētāju iekšējā ceļojumā, lai tas sasniegtu intīmu saskari ar iekšējo gaismu – gudrību. Tas, kurš ļoti cenšas piedzīvot savu iekšējo gaismu, arī viegli atradīs ārējo gaismu, kas palīdzēs iekšējā ceļojumā.

Katram indivīdam ir jāizbauda patiesību savā sirdī tāpēc, ka citu pieredze nevar būt sava pieredze. Apgaismotais skolotājs nevar citam dot savu apgaismību.

Skolotāja mutiskie norādījumi palīdz mūsu garīgo un fizisko funkciju, izpausmju un problēmu izpratnē, tā, lai mēs varētu uzsākt sevis izzināšanas ceļu. Garīgā skolotāja pienākums ir nodot informāciju, bet mācekļa pienākums ir praktizēt un transformēt informāciju savā dzīvē.

Ikkatrs realitāti izprot pēc savām dotībām, nevis pēc pašas sākotnējās realitātes. Tādēļ jūsu garīgais skolotājs var būt vienīgi tāds, kurš jūs saprot un kuru saprotat jūs.

Daba ir sākotnējais skolotājs, un tam ir tikai viens mērķis visām radībām, it īpaši, cilvēkiem: no daudzveidības lauka savest tos vienotības valstībā.

Garīgais skolotājs nevienu nemāca būt atkarīgam no viņa, viņš arī neizliekas par kāda skolotāju. Tie, kas sevi atzīst par gaismu un tie, kuri izliekas, ka ir gasma, tādi noteikti nav.

Patiesais skolotājs ir tas, kurš izņem sacensības un greizsirdības varu no savas sirds un padara jūsu sirdi spējīgu mīlēt ne tikai esošos līdzcilvēkus, bet arī tos no pagātnes un nākotnes. Kad pastāv saskaņa ar iekšējo gaismu, visa patmīlība, ļaunās tieksmes, haoss, nesaskaņas, nezināšana, egoisms, pārpratumi, kāre, miesaskārība un naids pazūd, un pastāv neierobežotas mīlestības, sapratnes, kopības, nesavtīgas kalpošanas, pateicības un līdzjūtības pieplūdums.”